Saša Magerova: vispārīga informācija
- Pilns vārds: Aleksandra Magerova
- Dzimšanas datums: 1986. gada 18. jūlijs
- Dzimšanas vieta: Severomorska
- Augums: –
- Svars: –
- Īsa biogrāfija: Sašas Magerovas mūzika ir vitamīnu-džeza kokteilis, kas noteikti sasildīs un uzlādēs ar pozitīvu enerģiju šoruden!
- Izglītība: Kosigina Krievijas Valsts universitāte, akadēmija nosaukta vārdā. Maimonides
Biogrāfija
Viņas mūzika paceļ jūs virs steigas un burzmas.
Viņas mūzika ir par dzīvi caur Sašas neparastā izskata prizmu. Tas ir par to, cik svarīgi ir apstāties un noķert mirkļa skaistumu. Sašas Magerovas autordziesmas ir absolūti dzīvi apliecinošas, kad pat skumjas ir caur gaismu, kā jaunajā singlā “I’m Alive”.
Džeza, fanka un soula kombinācija ir attīstījusies unikālā mūzikas stilā, kur ir vieta gan dziesmu tekstiem, gan fantastiskai draivai.
Sasha Magerova Band koncerti ir īpaša māksla. Tā vienmēr ir dzīva komunikācija ar sabiedrību un neatkārtojama atmosfēra, kad gribas dzīvot, radīt, mīlēt. Saša Magerova uzstājas un ieraksta kopā ar Krievijas džeza skatuves zvaigznēm – Salmanu Abujevu, Aleksandru Bruni, Levu Trofimovu, Aleksandru Rodovski un daudziem citiem.
Pirmie nopietnie dziedātājas sasniegumi bija uzstāšanās starptautiskajos džeza festivālos Nordlys un Varangerfestivalen (Norvēģija, 2003 un 2004) un Eirovīzijas 2009 nacionālajā atlasē. Tam sekoja dalība vairākos dažādos projektos – rezultātā Saša izveidoja savu Sasha Magerova Band, ar kuru dažādos laikos sadarbojās labākie Krievijas instrumentālisti: Antons Davidjans, Dmitrijs Ilugdins, Aleksandrs Rodovskis, Boriss Ionovs, Salmans Abujevs un daudzi citi.
2018. gada janvārī Saša izdeva savu pirmo singlu un video “Thank You”, aptuveni gadu vēlāk – savu debijas albumu “The Gifts”.
Pa ceļam viņa attīstīja un bagātināja savu koncerttalantu – spilgtu, godīgu, burvīgu.
3. martā kopā ar Sašu Klubs iestudēja: Oskars Čuntonovs – taustiņinstrumenti, Aleksandrs Rodovskis – ģitāra, Anatolijs Kožajevs – basģitāra, Salmans Abujevs – trompete, Aleksandrs Bruni – flauta.
Saša Magerova sociālajos tīklos
- Sašas Magerovas oficiālā vietne http://sashamagerova.com
- Vkontaktehttps://vk.com/sashamagerova
- Facebookhttps://www.facebook.com/sashamagerovaband/
- Yandex. Mūzikahttps://music.yandex.ru/artist/5577846
- YouTube https://www.youtube.com/user/SashaMagerova/featured
Intervija ar Aleksandru Magerovu
Ļadova Maskavas mūzikas skola
Aleksandra Magerova, popdžeza vokāla skolotāja
Runājot ar Aleksandru pa telefonu, šķiet, ka viņa ir kaut kur tuvumā, sēž ar tevi virtuvē, dzer tēju un ar entuziasmu runā par saviem skolēniem. Viņas balss dzirksteles skrien pa vadiem, un tu jau uzņem šo vilni – džeza jautrību un improvizāciju. Un arī nemitīgs smaids, ko neredzi, bet dzirdi – plats, sirsnīgs. Uz skatuves Saša pārvēršas par Kosmosu, un skolas klasē kļūst par draugu un mentoru, kuru bērni dievina, ar kuru kopā katru stundu sper soļus uz priekšu, sapņo un, protams, dzied.
“Man skatuve ir augsts jēdziens. Es domāju, ka zināmā mērā jums ir jānopelna tiesības būt par to. Pats galvenais, lai kaut kas būtu iekšā, lai saprastu: “Kāpēc es te stāvu?”
— Saša, sveiks! Paldies, ka piekritāt intervijai Skolas Avīzē! Tev ir ļoti interesants ceļš no akadēmiskās dziedāšanas un folkloras līdz džezam. Vai varat pastāstīt mazliet vairāk: ko jums deva klasiskā izglītība? Un vai jums bija grūti atjaunoties jaunā virzienā? Kā jūs teicāt vienā intervijā, tas ir “kā skrējējs pēkšņi ielec peldēt”.
Sveiki, sveiki!) Esmu ļoti priecīgs par mūsu komunikāciju un apsveicu skolu ar savas avīzes parādīšanos, tas ir ļoti forši!
Savā dzīvē esmu daudz parādā izglītībai un, pats galvenais, saviem skolotājiem. Mācījos trīs pilsētās: mūzikas skolā dzimtajā Severomorskā, koledžā Murmanskā un akadēmijā Maskavā.
Klasiskā izglītība man deva divas ļoti svarīgas lietas: spēcīgu profesionālo bāzi un attieksmi pret skatuvi.
Man skatuve ir augsts jēdziens. Es domāju, ka zināmā mērā jums ir jānopelna tiesības būt par to. Pats galvenais, lai kaut kas būtu iekšā, lai saprastu: “Kāpēc es te stāvu? Es gribu dziedāt šo dziesmu, lai dalītos ar publiku kaut ko laipnu un skaistu? Vai arī lai visi paskatās, cik es esmu forša, ar mikrofonu un šajā uzvalkā!
19 gadu vecumā sapratu, ka mans aicinājums slēpjas citā jomā – vēlos spēlēt džezu. Varbūt vārds “zvana” izklausās skaļi, bet tas tiešām bija zvans, kuru es nevarēju ignorēt. 16 gadu vecumā es pirmo reizi dzirdēju šo mūziku dzīvajā, un ar šo laiku pietika, lai man atņemtu mieru uz visu atlikušo mūžu.
Mainīt virzienu nebija viegli, taču iekšējais impulss bija spēcīgāks. Tas prasīja daudz darba, bet tas bija tā vērts!
— Jūs mācījāt Maimonides štata klasiskajā akadēmijā. Kā tu nokļuvi skolā? Vai studentu un mazu bērnu mācīšana ir divi pilnīgi atšķirīgi stāsti?
Jā, es biju augstskolas pasniedzējs sešus gadus, paldies Akadēmijas vadībai par šo vērtīgo pieredzi!
Es atnācu strādāt ar bērniem, kad man piedzima bērni. Tagad manai meitai ir 10 gadi, un dēlam ir 6.
Protams, darbā ar skolēniem un bērniem ir līdzības un atšķirības.
Iestāties augstskolā vokālajā nodaļā nav viegls uzdevums, puiši brauc no visas valsts, katram jau ir muzikālā izglītība un milzīga motivācija augt profesijā. Tā ir liela atšķirība no skolas, kur bērni ir “jāaizdedzina”, šim skolotājam vajag vairāk enerģijas, ticības un pacietības.
— Kādi bija jūsu atklājumi nodarbībās ar bērniem?
Mans lielākais atklājums darbā ar bērniem bija personisks un ne pārāk patīkams. Es to sapratu savās nodarbībās. pārāk daudz no manis. Pēc dabas esmu līderis, pats daudz uzstājos solo, augstskolas pasniedzēja statuss patīkami uzjautrina manu pašcieņu. Bet, kad atnācu pie bērniem, tas viss izrādījās lieki. Bērniem bija nepieciešama vieta pieredzei un radošumam, izmēģinājumiem un kļūdām, telpa izpratnei un apstiprināšanai. Un ne brīnišķīgs skolotājs-solists, kurš ir pārņemts ar sevi. Protams, es joprojām strādāju pie šī, pie spējas novērot. Un, kad jūs redzat bērnu, jūtat to, pieskarties tam, tās ir visdārgākās minūtes.
— Tagad jūs strādājat ar bērniem vecumā no 6 līdz 7 gadiem. Viņi vēl ir mazi, tikko atnākuši uz skolu, tīra lapa. Kādas ir grūtības strādāt ar šo vecumu un kas, gluži pretēji, ir vieglums?
Es ļoti mīlu savus mazuļus! Man ir arī vecāki skolēni, puiši 9-13 gadus veci, bet pirmklasnieki ir ļoti īpaša tauta. Es teiktu, ka tur nav grūtības, bet savas īpašības! Un tie ir ļoti dabiski. Šis ir maigs vecums, bērniem vēl nav tik liela uzmanības koncentrācija, izturība, ķermenis un prāts vēl tikai attīstās. Vakar viņi devās uz dārziņu, un tagad viņiem ir jāapvieno mācības divās skolās! Tā ir nopietna slodze, tāpēc, manuprāt, nodarbības maziem bērniem būtu jānotiek ļoti draudzīgā gaisotnē. Uz mūsu pirmajām nodarbībām no mājām atnesu dažas mīkstās rotaļlietas, kas man “palīdzēja” pasniegt stundu un iepazīt puišus!) Tāpēc spēles elementam ir jābūt! Nevis tukša izklaide, bet spēles šī vārda labākajā nozīmē. Mēs esam pie instrumentiem. Spēlēsim!)
Un, protams, cenšamies vairāk kustēties. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi! Dažkārt mums ir kopīgas vokālās + deju nodarbības pie mūsu mīļākās horeogrāfijas skolotājas Marinas Korobko! Dziedāšana, darbs pie dziesmām – viss ar kustību!)
— Atceros, pagājušajā gadā aicinājām uz skolu uz festivālu “Tava mākslas skola”, kur tu zālē rīkoji meistarklasi bērniem, dziedāji kopā ar viņiem. Pēc tam jūs atnācāt uz mūsu skolu par skolotāju. Vai tā ir? Kas notika, kurā brīdī parādījās šī vēlme – strādāt mūsu skolā?
Mūsu dzīvē viss nav nejaušs! Profesionālajā muzikālajā vidē ļoti pamanāma bija pop-džeza nodaļas atklāšana, iedvesmojoties no Leonīda Agutina! Visu pagājušo gadu, vēl pirms nākšanas uz skolu, nodaļas darbu vēroju no malas. Man šķita, ka šī ir radoši draudzīga vieta, kur viņi ir atvērti jaunām idejām un mīl bērnus. Kur, atšķirībā no daudzām amatieru studijām, uzdevums nav tikai atbrīvot bērnus un pēc iespējas ātrāk izvest uz skatuves. Bet nodrošināt viņiem īstu muzikālo izglītību, zināšanas. Tāpēc es esmu šeit.
— Kas jūs aizrauj darbā ar bērniem? Kas ir dzinulis, jo bez tā nav iespējams, bērni jūt visu.
Man šķiet, ka es pati daudzējādā ziņā iekšēji esmu bērns 🙂 Un mani interesē viņu stāsti! Ar kādu noskaņojumu viņi nāk, kas notiek ārpus skolas, kas viņus aizrauj! No šīs pieredzes ņemam “degvielu” darbam, lai aiz katras dziesmas ir kaut kāds mazs stāstiņš, kas skar bērnu personīgi.
– Cik es zinu, bērni mīl jūsu nodarbības. Kāds ir tavs noslēpums? Ko tu tur dari, ka gaida un skrien pie tevis?
Paldies par labajiem vārdiem! Esmu ļoti gandarīts, bet domāju, ka labāk to noskaidrot no pašiem puišiem. Un, iespējams, noslēpums ir pašā mūzikā!) Viņiem patīk dziedāt, man patīk dziedāt, mēs izvēlamies labas dziesmas, kas visiem patīk. Mums patīk to darīt kopā. Turklāt mēs dziedam džezu, un šī ir tik enerģiska mūzika!
– Daži bērni, kad viņiem kaut kas neizdodas, vairs nevēlas to darīt. Ko jūs sakāt bērnam, kad viņš ir sarūgtināts, kad viņam kaut kas nesanāk vai viņam vienkārši nav noskaņojuma mācīties?
Mēģinu nodibināt kontaktu un noskaidrot, kas noveda pie šāda noskaņojuma. Bieži vien daži notikumi ģimenē vai skolā bērnu aizrauj, un viņam ir grūti tikt galā ar ierasto lietu apjomu. Piemēram, ziemā es pamanīju, ka viens zēns sāka “nodot” – izlaist nodarbības, dīvains noskaņojums. Mēs runājām, un izrādījās, ka viņš bija ļoti noraizējies par mīļotā cilvēka zaudējumu.
Vēl viena meitene, pusaudze, ieradās mūsu skolā pirmajā klasē bez zināšanām par muzikālo pratību. Viņu ļoti iedragāja tas, ka viņa izcēlās no vienaudžiem. Mums vajadzēja gandrīz gadu, līdz šī sajūta viņu atlaida, un viņa varēja praktizēt ar prieku un nerēķinoties ar citiem.
Ja jūs neinteresē, kas slēpjas bērna dvēselē, varat lauzt malku.
Un no otras puses, es saprotu, ka ne visi puiši turpmāk izvēlēsies mūziku kā savu profesiju. Tas ir labi! Tāpēc cenšos normalizēt slodzi. Dot un prasīt vairāk no tiem, “kam vairāk dots”. Un sadaliet slodzi tiem puišiem, kuri jūt, ka viņiem ir grūti.
— Kas jums ir grūtāk: uzstāties vai mācīt?
Abas šīs lietas ir manas mīļākās. Un tur, un tur es dalos ar savu stāvokli, noskaņojumu, pieredzi. Kopīgošana nav grūta. Bet organizēt visu procesu un savu režīmu, ņemot vērā, ka jums ir nepieciešams laiks parūpēties par sevi un savu ģimeni, tas nav viegls uzdevums.
— Kā izdodas apvienot mēģinājumus, savu dziesmu ierakstīšanu, koncertus, ģimeni un skolu? Vai jums tiešām ir 24 stundas diennaktī?
Esmu kā slepenais aģents!) No rīta un pēcpusdienā strādāju, rūpējos par māju un audzinu bērnus. Un vakarā. pārvēršas par džeza dziedātāju. Tas izskatās apmēram šādi. Kopumā visas manas aktivitātes ir saistītas. Dziedāšana, radošums, bērni – tā vai tā, viss griežas ap to.
Un pats galvenais, mani ieskauj brīnišķīgi cilvēki. Kad bērni bija pavisam mazi, pie mums nāca paši mūziķi, un mēs veicām mājas mēģinājumus. Es nekad to neaizmirsīšu!
Protams, mūsu režīms nav gluži kā parastais. Man bieži nācās bērnus ņemt līdzi uz koncertiem, mēģinājumiem, nodarbībām. Tagad viņi ir vecāki un patstāvīgāki, un man ir nedaudz vairāk brīva laika darbam. Piemēram, pirms mēneša izdevām manu dziesmu “Es esmu dzīvs”. Šis man ir nozīmīgs darbs, kura ierakstā piedalījās Main Strings stīgu ansamblis un izcilais pianists Ļevs Trofimovs. Noteikti klausies!
— Saša, es lasīju, ka vēlējies izdot albumu ar dziesmām bērniem. Sapnis piepildīsies?
Jā, es sacerēju bērnu ciklu un sapņoju to izdot! Es ceru, ka mans sapnis drīz piepildīsies. Tikmēr es domāju nākamajā mācību gadā kopā ar saviem skolēniem iemācīties dažas no šīm dziesmām. Cerams, ka viņiem patiks!)
— Vai jūs dziedat dziesmas saviem bērniem? Kura ir viņu mīļākā dziesma ko tu dziedi?
Mēs bieži kaut ko dziedam kopā. Mēs mīlam mūziku no mūsdienu multfilmām. Piemēram, tagad mūsu pastāvīgais hīts ir Krabja dziesma “Live in Splendor” no “Moana”. Vairāk foršu dziesmu multfilmā “The Secret of Coco”, arī mums tās patīk.
Tad viņi zina gandrīz visu manu izglītojošo repertuāru, jo viņi to bieži dzird. Tas ir džezs, bērnu dziesmas, filmu mūzika. Un, protams, es priecājos, kad viņi dzied dažas no manām dziesmām.
— Kura ir jūsu iecienītākā koncertu vieta Maskavā?
Protams, tas ir Alekseja Kozlova klubs! Cik dažādus koncertus es pats tur nodziedāju un cik reizes nācu uz citu mākslinieku koncertiem! Es uzskatu, ka šī ir Maskavas muzikālā sirds.
— Kas tev dod spēku? Kā atgūstaties pēc smaga darba?
Es cenšos ieklausīties sevī. Reizēm vajag uzmundrināt – ieejiet kontrastdušā, veiciet vingrinājumus, dejojiet. Un dažreiz, gluži pretēji, iegūt spēku – gulēt, būt klusumā.
Un, protams, pateicība dod vislielāko spēku. Pamostoties un aizmigt, es saku: paldies Dievam par manu dzīvi un par visu, ko Viņš man dod.
— Trīs lietas, kuras tu dievini visvairāk?
Man patīk skaisti ziedi, interesantas grāmatas un bērnu zīmējumi! )
— Aleksandra, liels paldies par sarunu! Gaidīsim jūs skolā un jūsu koncertos!
Саша Магерова Я жива
https://www.youtube.com/watch v=AFuyiOnhwX4&ab_channel=%D0%A1%D0%B0%D1%88%D0%B0%D0%9C%D0%B0%D0%B3%D0%B5%D1%80%D0%BE%D0%B2%D0 %B0 tēma
